Kā nu, kurš uztver – vai pareizi?

IMG_7990

Piefiksēju, ka man ir parādījušies vismaz daži regulārie lasītāji un tas, protams – patīkami, bet vienmēr pastāv jautājums, vai tie, kuri lasa – uztver pareizi, to, ko vēlos sacīt. Un, patiesībā mani tas uztrauc. Ziniet, kāpēc? Jo, piemēram, lasot https://bezsaiste.wordpress.com , ko raksta sieviete, kurai bērniņš ir autismu, mani māc bažas, ka es ar savu rakstīto brīžiem lieku māmiņām salīdzināt sava bērniņa problēmas ar manējām…Baidos, ka redzot, ka esmu diezgan tālu tikusi, sanāks saskumdināt, kādu vecāku, jo, taču nekad nav garantijas, ka konkrētais bērniņš to un to varēs.

Taču, es gribu paskaidrot, kāpēc šo rakstu un, kādēļ mani nolūki nemaz nav ļauni, vai ar vēlmi kādu sāpināt. Manai ģimenei arī nebija garantijas, jo arī BCT (bērnu cerebriālā trieka) ir diagnoze, kas bērnam augot var izpausties dažādi – patiesībā, jebkā. Rakstu.. Es patiesībā, nemaz nezinu, kādēļ rakstu. Laikam jau, man vienmēr ir gribējies, kādu motivēt uz labāku dzīvi, tikt vēl tālāk, nekā esmu tikusi es vai mana ģimene. Šeit es rakstu par cerībām, kas nebija veltas. Cerībām un centieniem, kas atmaksājās. Un to ir vērts atcerēties tajās grūtākajās dienās, kad gribas tik vien, kā sarauties kamoliņā un jautāt Dievam -”Kāpēc ar mani un manu bērnu tā?” 

Jā, īpašajiem bērniņiem nekad nav īstas garantijas par izglītību, integrēšanos sabiedrībā un daudz, ko citu. Nav garantijas, ka bērns pieaugot pats varēs aiziet uz veikalu vai pat tik daudz, kā aizsiet kurpju auklas. Bet, vai tāpēc ir jāapstājas? Ne, taču. Jo… vienmēr pastāv iespēja. Varbūtība. Un tas lielais prieks par katru, kaut mazāko lietu, kas izdodas.

Jau vienā no iepriekšējiem bloga ierakstiem stāstīju, ka man mazai būdamai tika veikta operācija kājām un, ka uzlabojums bija tik labs, ka nevarēja pateikt, ka kaut kas kaitējis. Tas ir to vērts, vai ne? Bet…. Vēl viens iemesls, kādēļ es šim blogam pieķēros ir tāds, ka divus gadus pēc operācijas – mani notrieca auto, pašas neuzmanības dēļ. Līdz ar to, pusgadu vai pat vairāk nogulēju mājās ar ieģipsētu kāju, kas atkal ietekmēja manas kustību spējas pēc tam. Kad, es atkal pēc negadījuma varēju staigāt – viss bija bezmaz atgriezies atpakaļ. Neskatoties uz fizioterapijām vēl līdz šim pašam brīdim es staigāju ar manāmiem defektiem, taču… Tas nekas. Visvairāk man sāp, ka es ar to nelaimīgo gājienu pie sarkanās gaismas sagrāvu visus vecāku centienus, nolīdzināju bez maz līdz ar zemi tās operācijas jēgu. Es biju sagraizīta pa lieku. Viss bija tāpat. Mums nekad nekam nav garantijas. Mūs pie nākamā līkuma var notriekt, uzkrist uz galvas ķieģelis. Jebkas var notikt. 

Bet, es šo rakstu, jo manā uztverē – vissliktākais, ko var darīt ir salīdzināt divu cilvēku problēmas, divu īpašo bērnu problēmas. Bet, vienmēr var un vajag motivēt, jo atkrist atpakaļ vienmēr ir iespējams. Dažu brīdi pietiek tikai ar uzmundrinošu smaidu, labu vārdu.. Tāpēc, mans mērķis ir tieši tāds – parādīt, ka viss ir iespējams, pilnīgi viss. Patiesībā, īpašo bērnu vecākiem ļoti daudz vajag cerēt un sapņot, bet tai pat laikā stingri turēties pie zemes. Būvēt sava bērna dzīves pamatus kā kāršu namiņu, saprotot, ka jebkurā brīdī, kaut kas var nesanākt. Var nokrist. Sasisties. Var uznākt niķis. Kāds uzdevums var būt neizpildāms. 

Visvairāk es vēlētos, lai tie, kas lasa… It īpaši tie, kam šī ir tuva tēma, uzrakstītu komentārā, kā Jūs uztverat manis rakstīto? Vai tas nav aizskaroši? Sāpīgi? Varbūt tas ir pilnīgi lieki, ko es daru? Būtu interesanti uzzināt. Jo, mans mērķis šim, tiešām ir no tīras sirds un vērsts uz labāko. 

Varbūt, ja ir, kāds, kurš vēlas plašāku sarunu – variet man uzrakstīt uz e-pastu sanitagabuza@inbox.lv . Es būšu tikai priecīga, ja kādam varēšu palīdzēt, jo mana lielākā vēlme vienmēr ir bijusi un būs – palīdzēt – morāli, emocionāli piecelt tos, kuriem vajag atbalstu. Es, protams, te nerakstu visu un vismaz pagaidām, zināms diezgan maz… Taču, visam savs laiks.

Ar mīlestību,

Sanita.

Advertisements

Pamatskola – stingrs mugurkauls.

Es zinu, ka kādu laiku netiku neko rakstījusi, bet nu, esmu atgriezusies ar jaunu ierakstu. Varētu jau es vienkārši atstāstīt no sava dzīves stāsta tikai pozitīvo, bet tas būtu teatrāli un uzspēlēti. Man ir iespēja stāstīt par dārziņu, kurā mani laipni uzņēma, par skolām, kurās es par spīti visām grūtībām varēju mācīties, taču viss, jau nu, dien nebija tik saldi. Jā, dārziņā es dejoju, vēl tagad – pēc teju 15 gadiem, bērnudārza vadītāja ar asarām balsī man stāstīja, cik ļoti visi mani tika iemīlējuši un, ka biju pirmais viņu īpašais bērniņš. Un, līdz šim laikam arī acīmredzot, vienīgais.

Tomēr, mēs visi labi zinām, ka visa mūsu dzīve ir viena cīņa. Mums nemitīgi ir jāizcīna un jāpastāv par to, ko mēs vēlamies. Mēs nedrīkstam citiem ļaut sev kāpt uz galvas un samierināties ar visu. Tas nav normāli. Tagad es to saprotu, kad dzīvē ir bijušas dažādas situācijas, pārbaudījumi un problēmas.

Taču, tad, kad gāju pamatskolā es pieļāvu visu. Lai man piedod tas bijušais klasesbiedrs, kurš nolēma anonīmi uzrakstīt komentāru pie viena no maniem ierakstiem šeit, taču tieši Tu biji mans iedvesmas avots, šim ierakstam. Patiesībā, lai, cik ļoti es gribēju mācīties kopā ar veseliem bērniem – skola, klase man nesa pirmo lielo vilšanos. Ja, pirmajās klasītēs skolotāji maniem klasesbiedriem visu cilvēcīgi bija gatavi izskaidrot, liekot saprast to, ka visi mēs neesam vienādi. Un, ir bērniņi, kas diemžēl nepiedzimst gluži veseli, tad vēlāk, kad mēs jau augām lielāki – auga arī emocionālais terors klasē. Godīgi sakot, es nezinu, kā tajā brīdī es to izturēju – kā visam neatmetu ar roku, bet laikam ir tā, kā saka mana labākā draudzene, ka esmu ciets riekstiņš un varu izturēt tiešām daudz, ko.

BET…

Šis ieraksts nav mēģinājums atrunāt vecākus laist bērniņus ar īpašām vajadzībām parastās skolās… Šis ir stāsts par to, ka NAV VIEGLI. Sasodīts, nav viegli, jo noteikti, ne visi saprot. Un daudz, kas vienaudžiem liekas smieklīgi par, ko patiesībā it nemaz nevajadzētu smieties. Ja Tu esi atšķirīgs, ir vismaz 75% iespējamība, ka tiksi apsmiets, nesaprasts. Tomēr, tā noteikti nav pašu veselo bērnu vaina, tā ir audzināšanas problēma. Ja, vecāki vairāk saviem bērniem stāstītu par to, ka pasaulē mēs katrs ienākam citāds. Un, bērniņa nākšana pasaulē vispār ir tāds brīnums, kā arī neatkarīgi no tā, cik ļoti mīlēta un gaidīta atvase ir, vienmēr kaut kas var noiet greizi, vai kā manā gadījumā – nu, gribējies dvēselītei to pasauli ieraudzīt ātrāk. Bet, jebkāda veida traucējumi jau nepadara otru par labāku vai sliktāku. Mēs katrs šo pasauli redzam citādi un patiesībā, nevar jau nodefinēt, kas tad īsti ir NORMĀLS. 

Tomēr, es varu teikt, ka savstarpējās attiecības skolā arī, ja tās nav visai labas ar vienaudžiem, palīdz izaudzēt stipru, stingru mugurkaulu. Ui, man arī bija asaras un puņķi, nevēlēšanās no rītiem celties, biju gandrīz ar varu stumjama ārā no gultas tikai tāpēc, ka zināju – atkal būs jauna diena, kurā es būšu tā citādā. Manai ģimenes ārstei jau šķiet bija radusies alerģija no manis, jo gāju pie viņas gandrīz ik pār dienas pēc attaisnojuma zīmēm – biju, taču ”slima.”

Uzskatu, ka galvenais, lai mājās būtu atbalsta punkts – kaut viens, kurš būtu gatavs uzklausīt problēmu. Godīgi teikšu, ka man tāda atbalsta punkta labu laiku nemaz nebija, jo es biju vienkārši lieliska aktrise un stāstīju, cik man daudz draugu skolā un, kā mums katru dienu gājis. Tikai pēc laika vecāki saprata, kas patiesībā notiek.. To, ka man bija viena vai maksimums pāris meitenes klasē, kurām biju cilvēks, nevis mērkaķēns zoodārzā.

Vecākiem tas bija pārdzīvojums.

Man tas bija pārdzīvojums….

Jo, bija, tomēr tiešām daudz darīts, lai es būtu tāda kā visi.  Nebiju. Vai vismaz pārējo acīs nebiju.

Varu teikt vienu, ja nolemjat savu īpašo bērniņu sūtīt parastā skolā – droši par visu runājiet. Sakiet un saprotiet, ka neies viegli. Man likās, ka vien tas, ka esmu iestājusies parastā vidusskolā jau ir priekškars uz labām dienām. Pēc sākumskolas, kur visi mani saprata, pieņēma, rotaļājās un neapcēla – viss jaunais bija kā auksts ūdens spainis uz galvas. Varbūt lieta slēpās tajā, ka esmu saviem vecākiem vienīgais bērns un viņiem nebija nekādas pieredzes, kā ir bērnu laist skolā, ka lieta nav tikai mājasdarbu pārbaudē vai aicinājumā runāt. Stāstīt visu, kas uz sirds.

Jūs variet, kaut 10x dienā savam bērnam (te jau vairs nav runa par īpašu, vai ne īpašu bērnu) teikt, lai viņš droši nāk un runā, mudināt. Bet, ir liela iespēja, ka katrs šāds mudinājums atklāties, liks Jūsu atvasei vēl vairāk ierauties sevī. Kāpēc? No pieredzes saku – kauns.

Tāpēc, ļoti lūdzu, mīļie… Esiet labi un paši runājiet ar savām atvasēm. Lieku reizi paši apjautājaties, kā gājis skolā, vai ir draugi un tamlīdzīgi. Parādiet, ka esiet ieinteresēti sava bērna dzīvē – nevis tikai sitat sev uz pleca, ka esat labi vecāki, jo bērniem nepārtraukti atgādinat, ka durvis ir atvērtas un viņš var nākt un runāt.20

Pluss, Rīgas 84.vidusskolai!

skola21-750x290

 

Kaut, kur fotoalbumos ir foto, kur es bēšīgi rozā kleitiņā stāvu pie populāras strūklakas Rīgā. – Bērnu dārza izlaidums, pēdējā vasara pirms skolas – nu, tik būs! Tas man bija tāds wow moments toreiz, ka arī es esmu sasniegusi to vecumu, kad visi bērni sāk iet skolā. Es zināju, ka būs jāmācās un nebūs vairs viss tik relaksēti kā dārziņā. Kamēr, es pēc izlaiduma bērnu dārzā fotografējos ar mērkaķīšiem Rīgas Cirkā, mani vecāki domāja par to, kurā skolā tad mani rudenī laidīs un, kā tad tas būs…

Pēc dzīvesvietas man tuvākā latviešu skola sanāca tieši šī – 84.vidusskola, kur arī tad izmēģinājām laimi. Viss jau nenāca nemaz tik vienkārši… Es neatceros no kuras speciālās skoliņas, bet no vienas pie mums nāca runāties darbinieces, ka man tā būšot labāk, vieglāk un pareizāk. Bija jāiziet bezmaz vesela komisija, kas tad arī nolemtu, kur tad man labāk mācīties. Sāpīgi, jo es biju iedomājusies, ka es varēšu dzīvoties kopā ar veseliem bērniem, gluži kā dārziņā. Arī mani vecāki redzēja potenciālu manī – mācīties parastā skolā. 

Tad, nu jāsaka tiešām, paldies, 84.vidusskolai – rehabilitācijas centriņam, kur man divreiz nedēļā tika sniegtas fizioterapijas nodarbības, masāžas.. 

Arī pati pirmā audzinātāja – super! Un, mani klasei nekā īpaši priekšā nestādīja, neko daudz nestāstīja – vienkārši pateica, ka jābūt draudzīgiem un jāņem mani bariņā. Tā, nu, man bija patiešām burvīgi pirmie gadi skoliņā.. Neviens tā diži neapcēla un pat, ja mēģināja – mēģinājums pateicoties audzinātājai tika veiksmīgi novērsts. Nebija nekādas īpašas mācību programmas… Skolotāji no manis prasīja tieši tik, cik var lūgt no 7-9 gadus veca bērna. Lasīt man padevās un visi pārējie priekšmeti daudz maz arī. Pirmajās klasītēs paliku pagarinātajā grupā, kur tad arī pildīju un tika pārbaudīti uzdotie uzdevumi.. Plusā, vēl, protams, gāju uz vingrošanām. Bez tām mana ikdiena nebija iedomājama. – Cauri visiem stiķiem un niķiem vajadzēja iet un viss! Pagarinātajās grupiņās notika visādi brīnumi – mainījāmies ar drēbēm, mantām.. Spēlējām spēles. Pirmajās klasītēs arī iedraudzējos ar vienu meiteni, ar kuru bijām draudzenes līdz pat brīdim, kad Laura astotajā klasē pārgāja uz citu skolu. Pie Lauras tad arī pirmo reizi gāju ciemoties – neatceros, ko tolaik darījām, bet bija jauki un jautri. 

Otrajā klasītē man oktobrī veica operāciju – abām kājām, kas nevis apgrūtināja iešanu uz skolu, bet pilnībā to, kā iespēju nogrieza. Ņēmām mājapmācību, lai es neatpaliktu mācībās. Arī mājmācībā pie manis uz mājām nāca tieši skolotāji no manas skolas. Neko blakus nevajadzēja meklēt. Man, protams, bija skumji, ka nevaru iet ar pārējiem klasesbiedriem uz stundām, bet sirsniņu sasildīja tas, ka visi par mani mūžīgi apjautājās, sūtīja sveicienus, nesa atveseļošanās vēlējumus. Arī vecākiem tas nozīmēja ļoti daudz, jo viņi redzēja, ka nebūt nebija kļūdījušies izlemdami par labu operācijai… Tas vispār bija ļoti grūti pieņemams lēmums, jo, taču – skola. Bet, mācījos es labi, lai gan brīžiem uznāca dusmas par to, kāpēc man jāguļ gultā un citi var skraidīt un darīt visu, ko vēlas. (Tagad atskatoties uz pēc operācijas periodu, nevaru saprast, kādēļ gan mana ģimene neiegādājās ratiņkrēslu, kas vismaz būtu neliela iespēja izkustēties.) Tā, nu es dienu no dienas gulēju gultā.. Pati neko īsti nevarēju izdarīt, ja neskaita kašķēšanos un mācīšanos. 

Kad man noņēma ģipšus no abām kājām man, protams, bija jātrenējas staigāt, jo muskuļi un saites bija pārāk pieraduši būt miera stāvoklī. Kad, pirmo reizi pēc operācijas bez bailēm varēju, neizmantojot turēšanos – staigāt, drīz vien atgriezos skolā. Atgriežoties pie klasesbiedriem saņēmu tādus komplimentus kā – ”Nevar nemaz redzēt, ka Tev būtu kādas problēmas bijušas. ” 

Un, tā patiesi arī bija…  Kājas gāja taisni. Pašai uzreiz garastāvoklis pacilātāks, apņēmība turpināt strādāt. Atkal apmeklēju fizioterapijas nodarbības skolā. Skriet, lekt un dancot, protams, nevarēju, bet tad manī pirmo reizi iesakņojās mērķis, ka es patiesi kādreiz uzvilkšu augstpapēžu kurpes.

Mammu, es gribu ar citiem bērniem…

cropped-childhood__5.jpg

  Mājās, ar vecākiem un omīti, protams, – forši. Vienmēr izdomāts kā pavadīt nedēļas nogales. Pa dienu, kamēr vecāki darbā spēlētas dažādas spēles ar omi.. Ziemā gājām braukt ar ragaviņām.. Viņa gatavoja ”nabaga bruņinieku”, jebšu baltmaizi, kas apvārtīta olā un apkaisīta ar cukuru – izcepta. Ko, darīt vienmēr varēja atrast… Bet, ātri vien man parādījās vēlme satikt citus bērnus. Gribēju draugus. Man nebija kontakta ar kaimiņu bērniem un rotaļlaukumā satiktie bērni neskaitījās. Es gribēju iet bērnu dārzā. 🙂

Ļoti, ļoti..

Diemžēl, man tas izdevās tikai vienu gadu.

Jautājums, kāpēc?

Divtūkstošajos gados bērnudārzos pat nevēlējās dzirdēt par slimu bērnu integrāciju sabiedrībā, viņi varbūt pat nesaprata, ko tas īsti nozīmē. Tā, nu bērnudārzā pie citiem bērniem tiku tikai, kad man bija jau seši gadi. Un arī ne jau tāpēc, ka kaut kas uzskatos baigi būtu mainījies, bet gan tādēļ, ka tētis remontēja dārziņam telpas un līdz ar to, man deva iespēju izbaudīt, kā, nu tas ir… Visu dienu nebūt mājās, bet būt starp citiem bērniem, rotaļāties, mācīties, iet laukā, komunicēt.

Varu teikt, ka gads bērnudārzā, man bija ļoti, ļoti laimīgs. Paldies, Rīgas 233.pirmskolas izglītības iestādei.

Bērnudārzs man ir ar tik spilgtām atmiņām, jo tur ieguvu ne tikai pirmās komunikācijas prasmes ar citiem bērniem, ne tikai gāju uz mūzikas nodarbībām vai spēlējos ārā, bet gāju pat uz dejām!! Ar šodienas skatījumu, apbrīnoju savu mazo deju partneri ( vārdu diemžēl neatceros), jo man kustību traucējumi tiešām bija diezgan traki agrā bērnībā, bet šis puisītis (kuram tagad jau arī stabili ir 21) pielāgojās un mēs dejojām. Vēl tagad, kaut kur fotoalbumos ir bildes, kur abas kājiņas man sagriezušās uz iekšu, dejoju ar melnīgsnēju puišeli un sejā plats, plats smaids.

Pirms pāris gadiem negribēju nevienam šīs bildes rādīt, uzskatīju, ka tas ir bijis neglīti, bet tagad saprotu, ka tas ir bijis skaists laiks. Tādēļ gribu novēlēt visiem – gan īpašo bērnu vecākiem, gan pašiem bērniem – iet uz priekšu, darīt trakas lietas, izmantot izdevības, neapstāties pie pirmā ”nē”, un vienkārši BŪT!

Mēs visi esam cilvēki – mazāki, lielāki, jaunāki, vecāki.. Ja Jūsu bērniņš grib iet bērnudārzā, grib satikties ar citiem bērniem – meklējiet iespējas. Es zinu, ka daudzi vecāki, kuriem ir bērniņš ar īpašām vajadzībām grib mazo pasargāt no visa. Nu, neietīsiet Jūs viņu papīrā un nenēsāsiet visu laiku rokās kā dāvanu, neieliksiet muzejā aiz stikla, neieslēgsiet mājās.. Jā, varbūt būs pirmie nobrāztie ceļi, pirmais puns pierē.. Bet, tas ir to vērts! Atceros, kā ar ragaviņām braucot lejā no kalna ieskrēju ar pieri stabā un vēl tagad atceros, kā nevarēju aiz bailēm paskatīties spogulī, jo visur bija asinis… Citi tagad droši vien varētu padomāt, ka es dusmojos uz saviem vecākiem, ka viņi mani palaida vienu pašu ziemā – lejā no kalna, vai, ka mani vecāki bijuši bezatbildīgi tā darot, taču patiesībā, es esmu priecīga.

Nu, man ir prieks, ka es zinu kā ir dejot, braukt ar riteni.. Pat uz slēpēm esmu mēģinājusi braukt. Lūk, kāda ir īsta bērnība!

Un, es priecājos, ka man bija iespēja iet bērnudārzā un iegūt tur savu pirmo labāko draudzeni mūžā!  Sveiciens Sintijai! 🙂

Nākamais rakstiņš būs par to, kā maniem vecākiem izdevās pateikt kategorisku NĒ speciālajām skolām. 

Mana stāsta sākums. Viens vārds – cīņa.

Childhood__2

 

Šo visu man kādreiz stāstīja…

 

Teikšu godīgi, šim blogam mani ļoti iedvesmoja Evita Rozentale brīdī, kad šī sieviete sāka runāt par savu bērniņu ar īpašām vajadzībām… Man jau sen bija vēlme rakstīt no otra skatu punkta, no skatu punkta – kā bērnam ar īpašām vajadzībām. Mūsdienās ir jau daži vecāki, kuri ir gatavi rakstīt, runāt par savu bērniņu ar veselības problēmām.. Kā arī ir iespējams, savā starpā sakontaktēties šādām ģimenēm un justies saprastām un sadzirdētām. 

Tomēr, pirms 21 gada, kad piedzimu es, šādas iespējas bija visai minimālas. Un, protams, arī mana ģimene sāpi izsāpēja vieni paši, jo katrai mammai un tētim – gaidot pasaulē savu mazulīti gribot, negribot rodas savi sapnīši, kāds viņu bērns būs, ko darīs nākotnē un tamlīdzīgi… Arī mani vecāki, protams, bija izsapņojuši un iztēlojušies daudz ko.. – Izņemot to, ka es par visām varītēm vēlēšos šo pasauli ieraudzīt ātrāk kā vajadzīgs. Piedzimu mammai septītajā grūtniecības mēnesī un tālāk sākās skraidīšana pie ārstiem un manu vecāku milzīga nervu pārbaude, galvenokārt jau tāpēc, ka dakteri nesaudzējot teica – ”Jūsu bērns nekad nestaigās.” Mūsdienās šo saka ļoti daudziem vecākiem, kuriem ir bērniņš ar īpašām vajadzībām, bet toreiz manējiem tas bija milzīgs šoks. Godīgi sakot, nevarēja jau zināt kā tieši šī ātrākā piedzimšana ietekmēs manu attīstību.

Nepateikšu, cik man bija gadu, kad ārsti patiešām uzstādīja diagnozi, kas man ir vēljoprojām. Bērnu Cerebrālā trieka. Protams, mammai šoks un jaunas asaras, šausmas, kas nu, tagad būs.. Kā dzīvot tālāk, kur skriet, ko darīt. Tētim jāmierina mamma un vēl pašam jābūt pietiekami stipram, lai nesalūztu. Viņi varēja kaut ar pieri skriet sienā, bet bija meitenīte, kurai varēja būt attīstības aizture jebkurā virzienā – pašu meitiņa. Mīlēta un ļoti gaidīta meitenīte, maza sirsniņa, kura vēlējās tādu pašu bērnību kā citiem. Bet, tāda tā nu, gluži nebija, protams, kad sākuma šoks bija pāri.

Sākās nebeidzamas iešanas pie dakteriem, kuri izvairījās kaut ko tieši teikt. Neziņa smacēja nost. Kad jau, kaut kas kļuva skaidrāks, vecāki mani veda uz ”Bobota vingrošanu”, kas principā, cik saprotu ar šodienas acīm un prātu ir rotaļāšanās ar bērnu reizē ar vingrošanu. Milzīgs paldies, Līgai Baronei, kura tajā laikā darbojās ar mani, ap mani un radīja manī interesi..  Paldies, arī dakterei Zanei Gailei, kas neauklējās ne ar mani, ne ar maniem vecākiem un deva iedvesmu tam, ka ir vienkārši JĀIET UN JĀDARA!! Gāja arī un darīja.. Nevienu mirkli tas nebija viegli – gan fiziski, gan emocionāli.. Nerunāšu par to, ka mana ģimene dzīvojām piektajā stāvā bez lifta un tikt lejā un augšā ( ar vai bez bērnu ratiem, kuros es sēdēju ilgi, salīdzinot ar pilnīgi veseliem bērniņiem, kuri ātri vien tipina paši savām kājelēm).. Vienalga, kādi laikapstākļi – lietus, slapjdraņķis vai sniegs – mani veda uz nodarbībām. Rakstīšu par to, ka vecākiem vajadzēja atmest domu, ka viss nāks viegli un skaisti. Viņi pamazām mācījās priecāties par katru lietu, kas man izdevās  un arīdzan nepārdzīvot pārāk par to, kas uzreiz neizdevās. Bija vajadzīgs laiks.. Arī man, protams, bija bērna stiķi un niķi, ne vienmēr es vēlējos darīt to, kas bija jādara, bet, lai kā tas izklausītos – mani spieda neapstāties. Ja arī mazai esot bija gan asaras, gan puņķi.. Tagad es esmu ļoti pateicīga, ka vecāki nepadevās pie pirmajām grūtībām un manu nepatiku pret, kādu konkrētu vingrojumu vai nodarbošanos. Ja, viņi būtu ļāvusi procesam kādā brīdī apstāties, es nebūtu tā, kas esmu šodien un noteikti, ne tādā attīstības līmenī.

Dažiem iespējams, radīsies jautājums, kādēļ es šo visu tagad rakstu, ja tas vairs nav aktuāli, tā ir pagātne.., ja mums tas viss ir izdevies un mana ģimene visu ir panākusi.. 

Skumji, bet ir daudz ģimeņu, kurās aug bērniņš ar īpašām vajadzībām… Ir arī tādas ģimenes, kuras krīt depresijā un nezina, ko tagad iesākt… Vēlos motivēt šādus vecākus… Tā vietā, lai Jūs pārdzīvotu par to, ka Jūsu sapņi nepiepildījās un ģimenē ienācis bērniņš, kuram ir veselības problēmas.. Dariet VISU, lai Jūsu bērniņam būtu pilnvērtīga dzīve! Jo, viss tas, ko Jūs šobrīd darīsiet atspoguļosies nākotnē. Dariet visu, lai Jūsu bērns varētu normāli funkcionēt, cik nu, tas iespējams (atkarībā no problēmas smaguma).. Nevajag no bērniņa prasīt vairāk, kā viņš var izdarīt (to jau Jūs variet redzēt, jo tas ir JŪSU BĒRNIŅŠ, Jūs labi redzēsiet, kur ir viņa spēju maksimums). 

Un, protams, dodiet daudz mīlestības! Dodiet atpūtas, rotaļāšanās brīžus, jo bērniņš nav mašīna. Ir jādara, bet ir arī jāatpūšas. Ir jādara, bet Jūs neesat tikai treneri, Jūs esat vecāki! Un galvenais, nesēdiet mājās – rādiet savam mazulim pasauli un dariet visu to pašu, ko Jūs darītu kopā ar veselu bērnu – tikai viņa spēju robežās. 

Tas, cik Jūs būsiet bērnam izrādījuši pasauli un dažādas bērnu aktivitātes, labi atspoguļosies arī nākotnē. Piemēram, mana ģimene, kura nekad nav apstājusies ar mani darboties, bet vienmēr atlicinājusi laiku pavisam parastām lietām ir tieši mana motivācija tagad darīt visu, ko es varu, strādāt ar sevi, bet nekad neaizmirst, ka tas jādara savu spēju robežās – nevajag  darīt pāri spēkiem. 

Rīkojieties tā, lai arī Jūs būtu savai atvasei motivācija un spēcīgs paraugs turpmākai dzīvei. Ir viegli runāt cilvēkam no malas, bet es esmu visam tam izgājusi cauri – es zinu! 

Esiet spēcīgi!

Sanita.